Lietus nolijis, un visas virsmas spīd un laistās. Varžu koris šodien pamatīgi sasparojies - pārkliedz vilcienu un zemu lidojošas lidmašīnas. Daudzbalsīgā kurkstēšana dažādās toņkārtās hipnotiskos ritmos atkārtojas un savādi ievelk. Trokšņainie abinieki laikam jūsmo par pavasara svaigumu. Kļava, atlaidusi zaļās ziedu sprogas, dižojas. Jāiespēj, kamēr ozoli un liepas vēl nav attapušies, ka ziema beigusies. Tikai pienenes smej, jo tās ziedēs ne reizi vien, un to pūkas aizskries pa pasauli labākās mājvietas meklēt. Uz katru kļavu trīs miljoni pieneņdēstu, kas savas rūgtās saknes dzīs zemē kā naglas. Tikmēr plūmes kaisa savas baltās ziedlapiņas pa vējam. Tām rotāšanās laiks beidzies, jābriedina jaunā paaudze.

Torņakalna drosmīgie krēķi jau izšāvuši šī gada sniegbalto ziedu salūtu un nu, sajūsmināti paši par savu krāšņumu, sastinguši gaida bites un kamenes. Bērzi vēl slēpj savas lapas pumpuros, bet māllēpes saulaini māj, kamēr gārsa nav nozagusi visu gaismu. Strazdi ložņā pa zāli tepat, pie kājām. Nav laika baidīties, jābūvē māja, jārūpē bērni. Viedās vārnas ar aizdomām pēta cilvēkus. Viņas ziemojot visādas briesmas ir redzējušas, neuzticas. Lai kas arī nenotiktu ar mums, dabas cikli neapturami atkārtojas. Jā, mazliet citādi nekā pērn, bet tikpat jaudīgi kā katru gadu. Diez vai zeme skums pēc mums. Varbūt rudenī mazliet. Pavasarī svarīgākās lietas darāmas.

Vējš atrod katru neapsegto milimetru un spīdzina ar arktisko dvašu. Sāku saprast, kāpēc kokiem raupja miza. Kad ar ziemeli aprasts, tad citādi nevar būt. Saule tik mēdās un cenšas darba ļaudis izvilināt no birojiem ar melīgiem solījumiem par siltu laiku. Viss tik spožs un pavasarīgs! Nekas neliecina par unikālu iespēju nosalt. Drebinās kundzīte ziemas mētelī, un puisis biezajā jakā arī. Tikai meitene īsajos svārciņos nē, viņai cita klimatiskā josla. Cepures nostumtas līdz pat acīm, un šalles satītas ap deguniem. Mana vējjaka spītīgi saglabā siltumu, sargājot ķermeņa daļu ar pārlieku labu dabīgo polsterējumu. Tad atnāca čalis šortos, un nosalu arī es.

Vasara sākusies! Uz desmit minūtēm atvēru logu, un istabā ielauzās pirmais asinsūcējs, lai iekostu mugurā, vietā, kuru nevaru aizsniegt. Īsts profesionālis. Nesamanāmi lidinās man apkārt, un ar savu sīkšanu dzen stresā veiksmīgāk par darba termiņiem un ekseli. Kā viens mazs kustonis var būt tik traucējošs? Trakāk kā akmentiņš kurpē. Runā, ka arī ērces savu pirmo pavasara sūcienu jau baudījušas. No tām es prasmīgi izvairos jau gadiem, izvēloties aktivitātes pie datora. Nedēļas beigās sola atkal salu, un maza, klusa cerība ir, ka tas šos nešķīstos mošķus nokniebs. Nez vai mēs bērziem un kļavām arī šķietam tik netīkami, kad pavasaros tecinām sulas?

Dažas dienas moku spoku stāstu un domāju par baidīšanos. Bērnībā man teica  - bailēm lielas acis. Pieaugot, šķiet, ka tām milzu ķetnas. Pret tām var cīnīties vai bēgt un izvairīties, tomēr, kad tevi sagrābj, tad tik ciešā tvērienā, ka ne pakustēt. Nav svarīgi, cik liels pats iemesls. Kāds ģībst no peles, cits lec uz galda zirnekļa dēļ. Katram savas šausmas prātā snaikstās. No kara bail, un no nāves - tās sabiedrībā pieņemamākas, tās drīkst būt. Ierindas trauksmi no publiskas uzstāšanās jau gandrīz katrs vārda vietā sprauž pie krūts. Bet, ja tev paniku izraisa taureņi vai varavīksne, tad tas drīzāk jāslēpj. Nesapratīs. Izsmies. 

Kopš strazdi ir atgriezušies, no rītiem kļuvis krietni skaļāks. Spārnotie huligāni nekaunīgi sēž vecajā plūmē pie loga un bļaustās. Sūdzos Mūzai, bet viņa aizrāvusies ar apdullušo ziemas mušu medībām. Jātiek galā pašai. Eju runāt ar sētas bezsaimnieku runčiem. Tā un tā, vai nevar piežmiegt melnos bļaustekļus par divām saujām labas kaķu barības? Šie nav ar mieru. Neesot gatavi par vēdera tiesu pušu rauties. Rižais dižojas, ka apstaigājot ciemu un diedelējot, varot vairāk dabūt, nekā uz pasūtījuma tvarstot peles, putnus un sazin ko vēl. Pūkainais piekrītoši piebalso un tirina asti. Tāds tas pagalma darba tirgus. Darba daudz, tikai darītājus grūti atrast.

Pinkainiem matiem, basām kājām, rīts sākas kā istabas briesmoņu parāde. Indīga dvaša, zem acīm tumšie loki un miega kunkuļi skropstās. Cilvēks vēl mostās. Vēsais ūdens noskalo sapņus no sejas, un zobu birste pārvērš atkal par sabiedrisku būtni. Mati klīrējas pretī sukai, bet kur tad liksies - atpinķerēsies. Atveras logi, un spirgtais pavasara gaiss ienāk apsveicināties. Saulē dezinfekcējies, tas izgaiņā baciļus pa stūriem un sakar tos zirnekļu tīklos kā rasas pērles. Uz galda krūzē, karstajā ūdenī pirtojas kafijas biezumi, atbrīvodamies no kofeīna. Turpat uz šķīvja tup rupjmaizes rika, ar sviestu noziesta plāni, un olas saulainā puse pavisam blāva. Laikam vistai bijusi depresija.

Kailie koki zaru rakstā debesīs zīmē organiskās ķīmijas formulas svaigam gaisam. Savādais ķīvīšu kāzu sauciens uzbur man prātā ainas ar citplanētiešu kuģiem un gaisa kaujām. Kā hipnotizēta vēroju viņu ķīvēšanos virs tīruma. Mākoņi nolaiduši savas caurspīdīgās pēcpuses gandrīz līdz pašai zemei, ietinot visu vieglā dūmakā. To radītais mitrums nogulsnējas visur, kur vien to ņem pretī - uz vaigiem, soliņiem un gumijas zābakiem. Krokusi kautrīgi slienas ārā no pazemes, ar savu košumu aizēnojot sniegpulkstenītes, bet ceriņu pumpuri gaida atgriežamies siltāsdienas un gatavojas pavasara sprādzienam, piebrieduši līdz maksimumam, sola neaizmirstamu salūtu. Visa daba sastingusi gaidās. Tūlīt būs! Tūlīt sāksies lielais pavasara ļembasts.

Es pamodos ar savādu sajūtu - it kā es nebūtu es pati. Telpa, kurā biju gulējusi, nešķita pazīstama. Uz brīdi ieklausījos skaņās, bet nekas neliecināja par kāda cita klātbūtni. Uzmanīgi izrausos no gultas un klusītēm uz pirkstu galiem zagos pa gaiteni uz priekšu. Piesardzīgi atvēru tuvākās durvis, un mani laipni uzņēma gaiša vannas istaba. Spogulī mani vēroja svešs cilvēks. Vajadzēja mirkli, lai aptvertu, ka tas svešais esmu es pati. Visas domas saskrēja vienā čupā un sauca cita par citu skaļāk, bet līdz apziņai nonāca neatšifrējams skaņu murskulis. Kā krastā izmesta karpa, plātīju muti un kampu pēc gaisa. Līdz pamodos no jauna.

Zāle vēl rāmi dus, bet putni jau sākuši savus pavasara pārlidojumus. Sakliedzas, sadziedas, baidoties viens otru pazaudēt trakajā steigā. Bērzos viedās vārnas plēšas ar ķertajiem krauķiem un pagaidām uzvar, tomēr vārnu ir maz, bet ķerto vesels bars. Kādudien svaru kausi nosvērsies par labu krauķiem. Viss rit savu gaitu. Gaisma atkal tūlīt uzvarēs tumsu, un mēs griezīsim pulksteņus. Saulainais rīts uz nedēļām divām kļūs par pārpratumu. Pirms tas notiks, mums tik daudz ikgadēju rituālu jāpaveic: jāpacepas par laika grozīšanas fenomena bezjēdzīgumu, izbrīnā jāpajautā, uz kuru pusi īsti jāgriež, un kārtīgi jāizsūdzās par to, cik mokošs pasākums tas ir ķermenim un prātam.

Cilvēks čammājas. Rejot pasteidzinu, un aizdrāžos atkal kā plēsts. Es jūtu ciema kranču atstāto smārdu. Gribu izostīt ziņas, bet jāvelk līdzi divkājainais enkurs. Smaržu pavediens velk mani uz priekšu. Cilvēks aizelsies. Netiek līdzi, bet es nespēju lēnāk. Man vajag visu, uzreiz un tagad. Pa retam es nošķaudos, lai izpūstu ārā nepiedienīgu vēstījumu un turpinu meklēt dāmu vēstules. Tās man tīk vislabāk. Pie trešā līkuma, vairs nejūtu raustīšanu. Vecums. Rotveilers nav  redzams, bet mazais kvekšķis gan savā vietā un aprej mani. Neko citu jau nespēj. Senioru suņu pāris ielas galā pienāk pie žoga un saostāmies kā pieklājas. Nav visi zaudējuši manieres . 

Smeķīga tā latviešu valoda. Tik daudz brīnišķīgu, tumīgu vārdu, kurus var skaidri iztēloties - ciskudrillis un stāvdrāzis, kņopes un lacīši, kruzuļotas mežģīnes un šmaugi vidukļi. Krizdoles var saēsties kā kraukšķīgas bonbongas un tad klumburēt atpakaļ uz ķēķi. Kad gribas, ko šaušalīgu var izmakšķerēt no kabatām vārdus, kas, klāti gļotām un satīti līķautos, snaikstās un uzglūn, lai apgrābstītu kailās potītes. Var kādu nonāvēt, bet var arī uzšķērst tā, ka šķīst asinis un ķeskas pa gaisu. Ejot ciemos, ņemam līdzi ciemkukuli vai sālsmaizi atkarībā no situācijas un godiem. Svinam vārda dienas un kapu svētkus. Tā nemanāmi valodā ielaužas labas manieres, un noslāņojas kultūra.

Rīga sagaida ar lielām, pūkainā pārslām, kas ķeras klāt visam, kā izmisusi mīļākā. Pilsēta šķiet tik kompakta un mīļa, ka man pat netraucē nedz stacijai piederīgie dzērāji, kuri liek elpai aizrauties ar savu klātbūtni, nedz ubagotāji ar nepārprotamām uzdzīves pēdām sejā. Sirds viegli notrīss par Origo bērniem, bet zinu, ka nav manos spēkos viņus izglābt. Par spīti Rīgas nesakārtoto lietu augoņiem, kuri turpina pūšļot, tā manās acīs nav zaudējusi savu šarmu un joprojām te jūtos kā mājās. Studējot, visradošākās idejas raisījās uz perona, gaidot vilcienu. Vēl tagad, kad staigāju pa segumu, kas vecāks par mani, atceros vienu otru zīmīgu rindiņu. 

Mūza bija neizprotami uzlīdusi bēniņos, un steidzami bija jārīko glābšanas operācija. Mūsu naivie lūgumi lēkt un uzticēties, ka noķersim, netika uztverti nopietni. Sekoja daži neveiksmīgi mēģinājumi satvert, kuri tika skaļi noprotestēti, un tad pierunāšana, izmantojot dažādus žestus, taču iedarbojās tikai improvizēta pakāpiena izveide. Viss beidzās veiksmīgi. Neviena kaķa pašlepnums netika iedragāts, un cilvēki tika cauri ar veselu ādu. Šāds gadījums tomēr ļoti skaidri demonstrēja to, ka sekmīgi izglābt var tikai tos, kuri paši vēlas tapt izglābti. Droši vien var izglābt arī tos, kuri tam pretojas, bet tas noteikti būtu daudz sarežģītāks process, kas līdzi nestu upurus un milzu neapmierinātības vilni.

Cīkstējos ar vieglo valodu. Jo pavisam viegli ir tikai teikt, ka esi par iekļaušanu, bet neko lietas labā nedarīt. No vienas puses - kas ta tur - īsi nepaplašināti teikumi, bet no otras puses - vārdu krājumā tik daudz tāda, ko var pārprast, ja uzlūko tekstu pa tiešo. Grūtāk nekā uzcept makarūnus (man arī Pavlova nesanāk). Taisi nu glaunu desertu, kad tev mājās tikai kartupeļi, sīpoli un burkāni. Bet gribas tak uzrakstīt aizraujošu stāstu ar intrigu, lai var gan nobīties, gan līdzi just. Formāts pavisam neierasts manai ausij, un es kā ar apdedzinātu mēli nevaru sagaršot, vai stāsts izdevies labs. Nāksies gaidīt.

Lidostā manu gaitu paātrina slīdošās grīdas posmi. Ak, kā man tie patīk! Domāju, sajūta nedaudz līdzinās lidošanai. Ķermenī ielīst vieglums un prieks. Katra kustība, šķiet, pārsteidzoši spēcīga, it kā man piemistu superspējas. Priecīgi paslīdu garām tiem, kuri soļo pa nekustīgām akmens flīzēm. Tas liek aizdomāties par man piešķirtajām dzīves privilēģijām, mītot Eiropā. Iespējams, tieši tāpat tās izpaužas ikdienā. Cilvēks, kurš nācis no vidusmēra ģimenes, kam ir laba izglītība un veselība, sper tos pašus soļus, ko imigrants vai cilvēks ar kustību traucējumiem, atšķiras tikai dzīves celiņa segums. Izredzētajiem ik pa brīdim ir slīdošās grīdas paātrinājums, kas ļauj izrauties priekšgalā un nenogurt. 

Vietumis ietves pārklājušās ar neredzamu ledus kārtiņu un ir grūti izšķirt, kur droši likt pēdu, lai nepaslīdētu. Vāri apgaismotas, netīras ielas, to malās dusošas automašīnas un jauni, tumsnēji vīrieši, kas pulcējas baros, skaļi sasaucas, svilpj un smejas. Tā mani sagaida Brisele. Neviens virsū neskrien un, cik nu spēju saprast svešo sarunas, mani neuzrunā. Stirna manī tomēr sastingst un ausās. Viņa jūt briesmas un dzen mani ātrāk garām. Tik ļoti pieradusi justies droši savā mazajā Rīgā, mazajā Latvijā, ka neesmu gatava multikulturālajā pilsētā atslābt kā mājās. Mazliet dusmojos uz sevi par to, ka nēsāju līdzi tik daudz aizspriedumu, bet dabai nepavēlēsi.

Milzu buss sakustas un slīd skrejceļa virzienā, kamēr fonā skan drošības noteikumi, kurus klausās tikai retais. Īstu masku un drošības vestu modes skati vairs nerāda. Garā gaismiņu virtene stiepjas visa salona garumā, atgādinot kadru no filmas par nākotni. Ausīs parādās tā nepatīkamā sajūta, bet es zinu, ko darīt. Nav mans pirmais lidojums. Braucam ilgi. Garām cilvēkiem, koferiem, mašīnām un laternām. Vienu brīdi šķiet, ka brauksim līdz pašai Briselei. Taču pēkšņi lidmašīnā apstājas, kā kaķene ieriktējas lēcienam, un mēs traucamies pretim debesīm, ar krēslos iespiestiem rumpjiem. Drīz mākoņi aizsedz valstis un robežas, un skatam paveras debesu pūkainais tuksnesis un rietošā saule.

Džungļi šķita viscaur vienādi - slapji, zaļi un briesmu pilni. Viņi brida pa vietējiem vien redzamu taku, un sieviete zināja, ka, ja viņu palaistu vaļā, viņa saullēktu nesagaidītu. Tie bija nopietni vīri, kuri svētkos ēd savu ienaidnieku sirdis un izklaidējas ar gaiļu cīņām. Alīna bija pārstājusi raudāt pirms pusstundas. Visas asaras bija izbeigušās. Viņa vēlējās, lai tas viss ātrāk beigtos, taču baismīgais vieplis kāpņu augšā lika sastingt šausmās. Divi tukši acu dobumi, kas bija izvietoti virs milzu akmens mutes, nosodoši raudzījās lejup. Atplestā rīkla kalpoja kā ieeja alā, taču retie, smailie zobi nācējiem atgādināja, ka ne visi no tās iznāks ārā.

Rūsganie ķieģeļi harmoniski iekļāvās krāsu ansamblī kopā ar sarūsējušajām notekcaurulēm un pelēcīgajām, noputējušajām stikla lauskām, kuras spītīgi turējās logu rāmjos. Divus metrus pa labi pienenes bija iekarojušas otrā stāva palodzi un rāmi briedināja nākamo izpletņlēcēju paaudzi. Jumts nebija aizbraucis, bet ar lielu blīkšķi iebrucis pirms gadiem pieciem, un nu lietus sirsnīgi apskaloja abas mūra puses. Tuvumā dūdoja baložu pāris. Viņu kāzu valsim pat lietus nebija traucēklis. Durvju ailā sastingusi stāvēja stirna. Ausis grozījās uz visām pusēm, mēģinot notvert soļu frekvenci, bet acis, nekustīgas kā stikla pērlītes, mēmi raudzījās tālumā. Briesmas nedraudēja, vecās rūpnīcas žogam plēsēji pāri tik drīz vēl netiks. 

Nu, tas ir oficiāli. Mājās dzīvo Mūza. Kurš kuram pieder, tas jau ir cits jautājums. Mūzai ir sava pase un savs personīgais čips, lai, ja nejauši noklīstu, es varētu viņu atrast un skaidri pierādīt, ka tā ir mana - viscaur melna no pēdu spilventiņiem līdz pat ūsām. Tas tāpēc, ka man tuvākas ir tumšās humora nokrāsas. Pēc atgriešanās viņa kļuvusi vēl klusāka un slīd nesadzirdami, kā rēgs. Visu laiku jāuzmanās, ka neuzminu uz ķepām. Kā ēna visur seko pa māju un vēro manu darbošanos, bet nesaka ne pušplēsta vārdiņa, tikai pieglaužas kājai, daudznozīmīgi notirina asti un viegli paskrubina manus kāju pirkstus.

Ir janvāris, bet saulainā diena ar savām zilajām debesīm mānās un izliekas par pavasari. Trakums, bet visi notic! Zīlītes rīmē pavasara vārsmas, temperatūra stabili turas virs nulles, un sniegs kūst. Cilvēki apdulluši vazājas plikām galvām. Visu laiku sēdējuši ziemas tumsā, nu, apžilbuši no saules, neprot ne vairs ielu šķērsot, ne veikalā iepirkties. Pat izbrauciens ar auto - kā brauciens cauri gadalaikiem - pavasaris, ziema, pavasaris, ziema. Mazajai Mūzai arī pirmais kaķa trakums un grūti mums abām. Viņa mēģina savu sāpi man izstāstīt, bet man sāp klausoties vien. Kaut kur sētā tikmēr ciema donžuāni rīko skandalozas divkaujas, un manai jaunajai dāmai nervi pagalam.

Cilvēki ar mugursomām kā bruņurupuči salīduši uz perona, gaida iespēju migrēt mājup. Tālumā parka gaismiņas vējā trīsuļo un sola parādīt brīnumu lietas, ja atnākšu. Vilina ar teiksmām par drošsirdību, pūķiem un mīlu, bet es turos pretim. Es šodien ar rupučiem. Mums pa ceļam. Šovakar pietiks ar vilciena logu aizspogulijas greizajiem stāstiem un pasažieriem nočieptām sarunām. Kamēr es gaidu, garām aizdimdina dusmīgs preču vilciens. Nez kāpēc Torņakalnā tas skan īpaši draudīgi. Sirds notrīss un es, aizturējusi elpu, ieklausos, vai neatskanēs kāds kluss vaids vai nopūta. Nekā. Tas sen kā beidzies, bet nacionālās, fantoma sāpes ik pa brīdim liek par sevi manīt.

Šodien sniega kupenas sakritušās, kā pusceptas Pavlovas - apkārt cieta, glancēta garoziņa, vidus jēls. Taciņas viltnieces slēpj savu ledus spīdumu. Sak, nāc, nāc, te droši, neslīd, un tad kraukšķēdamas smej aizgūtnēm, kad kājas aiziet pa gaisu un nācējs piezemējas uz dibuā, tik tikko neielauzis svarīgo ķobi. Pusmetru tālāk ome, balstīdamās uz štociņa, braši tur līdzsvaru, kā jaunībā uz baļķa, bet pusaudži stīvām sienāžkājām knapi kust uz priekšu. Kaimiņu Gunārs div’ minūtes noskrien uz vietas, līdz izdodas puslīdz ciešami stāties. Uzreiz redzams - īsts atlēts, neviena pudele nesaplīsa. Tikai divgadnieks, satuntulēts kā rausītis, bez bēdu iet, krīt, ceļas, bet spītīgi tur savu kursu.

Starp e-pastiem un pārlūka cilnēm blandos kā mēnessērdzīga aita. Atvaļinājums izrāvis tepiķīti zem kājām. Vairs nesaprotu ne rīta, ne vakara. Kā lai tā strādā? Mēģinu aptvert visu, kas noticis prombūtnes laikā, bet nesanāk. Motoriņš nevelk. Kāmītis pieradis laiskoties Netfliksa seriālos, vairs nespēj aizrautīgi un ar sajūsmu skriet pa ratu. Nu kāpēc cilvēks nevarētu iet pensijā vismaz četrdesmit piecos? Tad es tiem dažiem atlikušajiem gadiem duku ātri atrastu. Izkašātu no dīvāna spraugām, uzburtu no skapī nobēdzināto rudens mēteļu un jaku kabatām. Sliktākā gadījumā būs kas aizķēries veļasmašīnas filtrā. Ja jārauj līdz sešdesmit pieciem, rokas nolaižas, un kas zina, cik vēl pieliks. 

Šodien daba iedevusi baltu lapu jaunam sākumam. Tā zīmīgi otrajā janvārī, ceturtdienā, it kā gribētu atgādināt, ka apņemties ko darīt vai nedarīt var jebkurā dienā. Svarīgākais ir sākt, un ja vieglāk iesākt ir janvārī, tas nekas. Līdz vecgada vakaram, iespējams, būs daudz tādu sākumu, jo pa ceļam apsīks spēki un labie nodomi izplēnēs. Tad nāksies atvilkt elpu un pēc tam būs jāpierunā sevi celties no jauna. Vienalga, vai tu iesāc zīmēt, skriet vai tamborēt taureņus, dzīve trupinās mest savus lokus un sašķobīs lielos plānus tik un tā. Turpini sākt no jauna un, gadam noslēdzoties, varēsi skaitīt, cik reizes esi nepadevies.

Gads šogad noslēdzas uz zaļas nots, laikam gatavojas zaļās čūskas uznācienam. Tie, kam dzīvē paveicies vairāk, skaļi gaužas, ka sniega nav, bet citam šajos svētkos nesalst, jo spēj piekurināt māju. Vēl kādam izdevās sagādāt mazu dāvanu bērnam, jo visa nauda neaizgāja briketēs. Uz ielas izmests suns nenosala un, iespējams, atradīs sev jaunu ģimeni. Vecās sētnieces mugura izturēs vēl vienu sezonu, un tāpēc nebūs jāknapinās ar maltītēm. Kāds pusaudzis var turpināt doties uz skolu, jo ziemas drēbes un zābaki vēl nav vajadzīgi. Sievietei ratiņkrēslā nav jācīnās ar kupenām, un sabiedriskā dzīve neapstājas. Ja tā padomā, nav nemaz tik slikti zaļos Ziemassvētkos.

Ziemassvētki šogad sākās ar rāmu apgriezto makšķerēšanu iekštelpās. Apgriezto tāpēc, ka tās galvenais uzdevums ir izvairīties no noķeršanas. Mazais, melnais dzīļu iemītnieks ir daudz veiklāks nekā man šķita, un mazajam, rozā zvēriņam auklas galā nav daudz cerību, bet mēs cīnāmies godam. Mums paliek stabila otrā vieta šajā spiningošanas duelī. Kad minkāns sāk smagi elst, pārejam uz mierīgāku fāzi, kur rozā zivs tvarstīšana notiek mazā, paša radītā amplitūdā. Pilnīgi iegrimis tvarstīšanas procesā, viņš ir aizmirsis par visu pasauli un izbauda mirkli. Es varu sākt pievērsties citām lietām. Taukšķēs zirņi, rindosies maizītes un salāti gādās par svētku noskaņu. Galdiņ, klājies, svētki klāt! 

Sniega šķipelēšanas lāsti beidzot sasniegušas adresātu. Kalendārā jau bez četrām dienām Ziemassvētki, bet viss aizvien netīru akvareļu krāsās, un no baltajām pārslām ne miņas. Kaķim gan vienalga, tas plāna vidū uz dzīvību un nāvi cīkstas ar rotaļu krokodilu. Nevar zināt, kurš uzvarēs. Mazais inkvizitors regulāri uzdod āķīgus jautājumus arī man, bet kaķiskās vārsmas man paliek noslēpums. Viņš viens pats spēlē labo, slikto policistu - vispirms ar aso mēli mīlīgi palaiza, tad negaidīti liek lietā zobus un nagus. Palodzes alveju nācās ielikt liecinieku aizsardzības programmā. Nelikās, ka viņa daudz ilgāk izturēs kaķa nopratināšanas paņēmienus. Iespējams, ka peļu junkurs rūpīgi izmeklē sniega trūkumu.

Vajadzētu uzrakstīt par laternu sinhrono spīdēšanu, par novērošanas kameru sarkanacu ciklopiem, par pilsētas gaismu balinātajiem nakts mākoņiem, par automašīnu bremžu gaismu tērcītēm ielu labirintos, bet nesanāk. Gribas nav, ir tikai internetā notirgotais ērtums, kas, izpleties pa telpām un kambariem, aicina atlaisties un baudīt. Šai baudai nav sāta, tā tikai notrulina maņas, domas un sajūtas, un velk dziļāk savos bezdibena akačos, līdz cilvēks nozvilnējas līdz bezmugurkaulnieku ļumīgumam un iznīdē pēdējos radošo domu aizmetņus. Būtu jāvelk sevi aiz krādziņas ārā no šī toksiskā muklāja, tomēr mānu sevi, ka negulētās stundas var iekrāt kā neizmantotās atvaļinājuma dienas un nogulēt visas uzreiz pirmajās brīvdienās. 

Ja kaut ko aizmirst svešā vietā, tas esot uz atgriešanos. Šoreiz, pakojot čemodānus, atstāju Budapeštā balsi, laikam būs jābrauc vēl. Skan tikai dažas, apņēmīgākās zilbes. Plātu muti un aktīvi žestikulēju, trūkst tikai krāsaino krītiņu un deju. Viens nu ir skaidrs, pasakāmie tiekumi jāizvēlas apdomīgi. Katras muļķīgās domas dēļ jau neies šādi nopūlēties. Varbūt tas vispār ir signāls — vairāk klausīties un mazāk muldēt. Ko tad, ja, kā angļi saka, siržu pilnas piedurknes un vārdi paši plūst? Jāņem talkā matemātikas stratēģijas - divus vārdus sakām, trešais prātā. Redzu, citi arī cenšas — sarauj pieri grumbās un ausās . Vai saprot? Tas jau ir cits jautājums.

Šodien redzēju trīs cimdus uz ielas - katrs no sava pāra. Senos laikos liecinātu par kašķīgu noskaņojumu un aicinājumu uz varenu klopi. Dueļu placī veidotos sastrēgums. Būtu jāgaida rindā. Mūsdienās tie ir vien nevīžības un aizmāršības liecinieki. Garlaicīgi. Nez kāda teiksma vai pasaka iznāktu par trīs uzietiem cimdiem? Vai tie kādi burvju pirkstaiņi, kas ļauj kļūt par aroda meistaru, tos uzvelkot? Vai tur būtu princese un vells? Domas brāžas kā negudras būvēt stāsta skeletu. Jau teikumi rīvējas, aicinot tos sakārtot rindkopās, īpašības vārdi drūzmējas uz lielo atlasi. Saprāts pilnībā aizgājis neceļos. Ko tik neizdomāsi, lai nebūtu jāpabeidz tas, kas jau pusē!

Viscaur melns, no purniņa līdz astes galam, pat vertikālās acu zīlītes melnas. Pēdu spilventiņi aicina pieskarties, bet nedrīkst vēl neesam tik tuvi. Rokas saskrāpētas mācoties kaķu rotaļas. Cilvēki - pārāk trausli. Kaķis drosmīgāk izpēta māju - īpaši iecienītas ir palodzes un vecā dīvāna apakša. Tur var ērti  gan noslēpties, gan snaust. Nav labāku rotaļlietu par papīra bumbiņām, kuru veidošanā aizgājušas visas piezīmju lapiņas. Reizēm iekārtojas man blakus uz vakara filmu. Viens tīrīgs gurmāns ar zīžainu kažociņu, un cilvēks parastais ar sajūsmu par neviltoto uzmanības izrādīšanu. Mājā vēl nenakšņo, bet godīgi prasās ārā. Tādām mīļām ķepiņām nav vietas ziemas sniegā, kā lai pasargā?

Cilvēki trūdēšanu un pūšanu asociē ar ko sliktu un pretīgu, bet dabā viss tomēr ir citādi - lielākais ļaunums no visa, kas gadiem nesadalās. Lielais rudens mitrums palīdz noārdīšanās procesiem dabā. Vairojas sēnes un baktērijas, ļaujot lapām, zariem un pērnajai zalei satrūdēt un izgaist. Viss kļūst ar daļu no augsnes, no zemes, par kuru staigājam. Mitrums iesūcas kaulos un dvēselē, lai šķīdinātu atmiņas un emocijas. Tām jāsaplūst ar miesu, ka ne izšķirt, jo viss, kas nesadalās grauž un rīvē kantes, līdz izdēdē dvēseli trauslu un vārgu, un tad  mēs ļaujamies radioaktīvām iecerēm, kas lēni, bet mērķtiecīgi sagrauž visu, kas palicis pāri.

Ejot pa invazīvo, padomju mantojumā atstāto ošlapu kļavu aleju, acis, gribot negribot, pieķeras krāsainajiem putnu būrīšiem, kuri vairs neslēpjas aiz kupliem lapu mākoņiem. Visi šķiet gluži kā jauni, laikam tāpēc, ka tukši. Drīz veco ošlapu kļavu vietā zels liepas un ozoliņi. Skumji? Nē, simboliski! Pārāk daudz dižojamies ar košiem, tukšiem putnu būrīšiem; būtu vairāk jārūpējas nevis par krāsu, bet iemītniekiem. Kamēr pūlos saskatīt iespējamās putnu sadzīves liecības, kāja samežģās uz līdzenas vietas, un es tenteriski streipuļoju uz priekšu, tik tikko nenolikdamās uz acīm. Pareizi ir, nav ko lepni celt degunu gaisā, gudri prātuļojot par svešiem būriem. Jārūpējas pašai par savu!

Šorīt ieraudzīju kvēpeklīšu reklāmu un nespēju pārstāt domāt par to vārdu. Tas izklausās pēc kaut kāda maza, mīļa fantāzijas pasaules iemītnieka. Tāds sodrējiem klāts meža rūķis, kurš atjauno mežā kārtību pēc ugunsgrēka. Tērpies solīdā ķērpju kamzolītī, bērzu tās ūziņās, ar priežmizas tupelēm kājās, viņš ar dadžu ķeraiņiem un ķeraiņu madaras riekstiņiem noberž nokvēpušās melleņu mētras. Pēc dabas vienpatis, bet labprāt sazinās ar citiem pa micēlija tīklojumu. Pārtiek, galvenokārt, no zileņu ievārījuma un dzer tikai tīru purva rāvu. Kvēpeklītis kā rūķu arods, pilnā vārdā Mukulājs Krupjoga. Inteliģents burkšķētājs ar mīkstu sirdi un īpašu vājību uz varžu kurkuļiem, piepēm un pirmo salnu. 

Kad mājās negaidīti ierodas dzērvenes, tad būtu grēks neuztaisīt mannā ar dzērveņu ķīseli. Vārīdamās pārsprāgušas, asinssarkanās ogas ar savu skābeno aromātu iekaro virtuvi. Krustnagliņu mazie kareivji pievienojas aromātu buķetei ar savu. Tā pazīstamā smarža, sagrābj aiz deguna un acumirklī aizved laimīgās bērnības atmiņās vecmāmiņas virtuvē. Kartupeļu ciete jau sajaukusies nestabilā savienībā ar auksto ūdeni. Tā jāpievieno maisot, lai katlā neveidojas satrēgumi. Viltīgais mannā man aizvien neuzticas un neatklāj, cik daudz būs gana. Viss uz aci un intuīciju, bet tas nekas, ja nebūs labi, visu izglābs ķīselis. Tad seko pats grūtākais etaps - jāgaida, lai padziest, kamēr visu māju piepilda saldskābs kārdinājums. 

Šodien viss slapja asfalta krāsā - domas, vārdi un darbi. Jūtos tik pat moža un lietderīga, kā sētsvidū atstāta laiva. Skaistiem vārdiem, kā slapjām, saķepušām rudens lapām, trūkst viegluma un krāsu. Tikai pa ceļam satiktais segliņš dāsni dāvā savas spīdīgi sarkanās ogas. Krāšņs bez gala savā indīgumā. Tagad, kad vasaras zaļums sadudzis pavisam niecīgs, un rudens košumu noskalojis lietus, visa necilo lietu un būtņu krāsu palete iznāk gaismā. Uz pelēkā fona var labi pamanīt bērzu balto, kovārņu melno un runča rudo. Sarkano dakstiņu rūsganais rīvējas pret pelēko debess jumu un lielās ar seniem stāstiem. Novembra tumšajos novakaros ir laiks tajos ieklausīties.

Redzēju planējam pēdējo odu. Likās, ka nesaprot ne rīta, ne vakara. Ļāvās vēja plūsmai ar cerību, ka aiznesīs uz vakariņām. Gluži kā es pēc saspringtas dienas birojā ļaujos, lai Vivi mani vizina uz mājām, cerībā, ka konduktors piebakstīs, ja iekšējais pulkstenis nenostrādās. Ods pat nepūlējās man tuvoties, un nevarēja īsti saprast, vai vispār bija dzīvs. Varbūt tādas tās odu bēres - izkaltušos līķus vienkārši palaiž pa vējam, tā teikt, pēdējā lidojumā. Dzīvi palikušie radinieki tikmēr pulcējās baros un kopīgi nosūc sausu kādu mazu grauzēju. Nez vai odiem ir arī bēru tosti un runas? Tā būtu ļoti sērīga sīkšana, kas piedien rudenim 

Ir emocionālā atbalsta dzīvnieki, rotaļlietas, mūzika un grāmatas. Man ir emocionālā atbalsta cilnes. Tās ir austiņas, aiz kurām paraut vaļā logus, pētot dažādas lietas internetā. Man vaļā atvērtas un uzmanīgi klausās vidēji trīsdesmit. Piecpadsmit darbam, septiņas rakstīšanai un visas pārējās emocionālam atbalstam. Tajās atspoguļojas mirkļa impulsi - noskaidrot, kad Ilmāram vārda diena, kā pareizi rakstās “it kā”, vai ir tāds vārds “atriesa”, kad atlido stārķi, kas izpildīja šo dziesmu, šis ir labs rīks, par to jāuztaisa kāds video, šī interesanta lapa, noteikti vajag papētīt vēl - vēlāk. Neatcerēšos, tāpēc atstāju vaļā - sirdsmieram. Tik daudz ciļņu, un, kādā no tām, skan liega mūzika.

Migla uzsūc sevī ainavu, padarot visu maigu un bāli spokainu. Zūd kontrasti, krāsas un asumi, paliek pāri tikai aprises, un tas, ko iedomājamies esam. Tas laikam miglā cilvēkus biedē visvairāk. Nezināmajā ir vairāk šausmu, jo tajā var saslēpt simtiem asinskāru briesmoņu, lai katrs pats ar savu iztēles bagātību un iepriekšējo pieredzi ar dēmoniem uzbur sev visšaušalīgāko no visiem. Iekāpjot miglā, ir grūti noticēt, ka pastāv pasaule ārpus tās. Tikmēr pati migla, laiski izgūlusies starp krūmu puduriem kā kaķe, sapņo par silto sauli un augšāmcelšanos. Viņai viens pīpis, ko cilvēki domā. Viņu neuztrauc pat tas, ka to reizēm sajauc ar dūmiem. 

Astra spītējas. Viņa negrib būt tāda, kādu es viņu rakstu. Pie katras viņas nodaļas viņa ietiepjas un neiet man pretim, bet sēž sabozusies uz soliņa. Viņa neteiks man priekšā. Viņa grib, lai es uzminu, kas viņai prātā, sirdī un atmiņās. Ļoti sievišķīgi. Tā es staigāju riņķī un apkārt un saprotu, ka nelīmējas viņas sižeta līnija, ja viņa paliek tāda, kādu es viņu gribu. Jāmaina sava gribēšana un jāraksta viņa tāda, kā ir. Astra viltīgi pasmaida un zina, ka jau atkal panākusi savu. Viņā ir daudz vairāk ugunīgu liesmu un piparu nekā man sākumā likās, bet tā ar tām zvaigznēm ir. 

Sākušās runas par pirmo sniegu. Arvien ar skatu un domām nākotnē, nekad te un tagad. Kur jums jāsteidzas? Uzmanīgi pabradā pa kritušam lapām un izej ārā rudens lietū. Tad var labi sajust, kā daba dodas snaudā. Varbūt iedos mazliet miera. Baudi, kamēr lapas turas pēdējiem spēkiem, kamēr zāle zaļa un šur tur pa ziedam, kamēr pēc darba var noķert gaismiņu. Gan jau paspēsim sailgoties pēc sniega, kas apklās pēlēki drūmo rudens pakaļpusi, ko tas pret mums būs pagriezis novembrī, ko nespēs nekliedēt iedegtās svecītes. Vajag mazliet padzīvot tumsā, lai novērtētu gaismu. Labāk lēni iekāpsim tumsā paši, negaidīsim, kad dzīve grūdīs.

Zemē nomesti, no konteksta izrauti vārdi jauc galvu un domas. Vientuļie, jukušie patskaņi ripinās un veļas, bet līdzskaņi šņāc un božas, ierāvušies rūtiņu lapas stūros. Saikļi un partikulas sajaukušies vienā burtu jūklī, ka pat ne izšķirt vairs. Lietvārdi čupojas tikai ar aktīvajiem darbības vārdiem. Tikmēr īpašības vārdi, pēc tiem sarkdami, klusi tvīkst. Tikai divdabji gana pašpietiekami un līksmojas dziedādami. Nevienu nesatrauc kārtības trūkums. Teikumos, rindās un ridkopās neviens nepulcējas, un pieturzīmēm no haosa nāk ģībiens. Apstākļu vārdi metušies uz vienu roku ar vietniekvārdiem un iekārtojušies par detektīviem, noskaidro notikušā apstākļus, pieraksta liecības. Kas to visu ārprātu savāks? Gramatikas policija klusē. 

Tik savādi mazie savvaļas kaķēni dibina attiecības ar cilvēku. Vienubrīd nāk droši glausties gar kājām un ļauj  ar pirkstiem bužināt mīksto kažociņu. Mēdz rotaļīgi aizrauties un sirsnīgi iekosties rokā. Reizēm ne pa kam neklausa un nevar ne ar bāršanos, ne pierunāšanu no istabas dabūt ārā. Citreiz slēpjas un mūk, bīstoties no katras kustības. Kad paver durvis, iešmauc istabā un iet izlūkos, bet, kad aizver ārdurvis, sākas panika, tomēr nākamreiz pēc durvju atvēršanās dodas ekspedīcijā no jauna. Pie katras izdevības visu, kas mazliet karājas, rotaļīgi pabaksta ar ķepu un iekožas. Tik daudz viņos ziņkārības un enerģijas, ka pat nogurstu vērojot vien. 

Saņēmu pirmo vēstuli no literārās redaktores, un viss jau atkal nav tā, kā biju iedomājusies. Biju sev uzbūrusi baisu ainu galvā, kur es saņemu failu, kas pilns sarkaniem laukumiem ar krustu šķērsu salabota teksta. Varbūt pat garum garais jautājumu saraksts vai komentāri. Baiļojos par savu attieksmi uz kritiku, un to, kā tas ietekmēs manu rakstīšanu turpmāk. Paredzēju asaras un, iespējams, arī dusmu izvirdumu. Trīcošiem pirkstiem vēru vaļā epastu, bet tur nekas no tā. Nemūžam prātā neienāktu, ka sadarbība sāksies ar pēdiņu dzenāšanu. Acīmredzot sākam tā pamazām, soli pa solim. Jāturpina rakstīt.

Rudens dzestrums ir pielavījies nemanāmi. Vēsumā priekšmeti saraujas, un cilvēki ieraujas sevī. Tumsiņā zogamies uz darbu. Nesarunājamies, nesveicināmies. Kaimiņus pa īstam nepazīstam. Sabiedriskajā visas sejas reiz redzētas un tomēr svešas. Lai nebūtu jāveido acu kontakts, urbjamies telefonos un, katram gadījumam, aizbāžam arī ausis. Katrs brien savu ierasto taciņu un izmisīgi cenšas neskart nevienu citu. Kas zina, kas notiks pēc tādas saskaršanās? Varbūt tā atnesīs prieku, bet darba dunai līksmība nepiedien. Darbs jāmērcē īpašā zostē. Šķipsniņa drūmu domu, divas glāzes žēlabu, un tuč, tuč nolemtības sajūtas. Galvenais, kļūdas pēc nepiejaukt gandarījumu, tad viss pagalam. Tik pat lab’ varēja strādāt no mājām.

Kolīdz apsēžos rakstīt, tā mani sauc. Putekļi zem gultas lūdzas, lai tos iztrenkā. Logi sūdzas, sen neesot mazgāti. Senie rokdarbu projekti no skapjiem un atvilktnēm sola kolosālus piedzīvojumus. Gandarījums aicina iet to meklēt cituviet. Es zinu tie visi ir māņi. Maldugunis, kas sauc dziļāk purvā. Ja ļaušos to vilinājumam, tad iedvesma paies man garām, un mani varoņi tā arī paliks iesprūduši laikā. Ilmārs neiekāps savā lidmašīnā uz Gruziju, un dāmas nesadūšosies ielavīties Kažociņa īpašumā. Bez manis viņi nevar to izdarīt, man jāpalīdz. Es zinu, ka vidus vienmēr ir grūtāks, jo ievada entuziasms ir noplacis, bet beigas vēl tālu. Man jāsaņemas. 

Dūmeņi dūmo. Dzīvokļos drēgnums sūcas pa spraugām un pievlagst kā tepiķi, tā spilvendrānas. Arī pārīši sūcas, bet ne pa kāpņu telpām, ar karstajām sirdīm vēl gana, nevajag čuguna radiatora pret kuru atsliet dibenu. Rudens salnas kraukšķina balto zāli, tikai lapas šogad spītīgi turas zaļas pēdējiem spēkiem, it kā koki gatavotos gadsimta bargākajai ziemai. Oktobris šogad tāds jokains. Toties veļi gan ar miglu nāk kā katru gadu un slapstās gar virtuves logu palodzēm, diedelējot kādu kārumiņu, bet tautieši kļuvuši kurli un sauc tos par māņiem. Tie pieraud pilnus zirnekļu tīklus un nesamīļoti dodas mājup. Vēl ir laiks, vari iespēt tos pacienāt. 

Pirkstiem nav miera, bet prāts iesprūdis. Iedzinis pats sevi būrī. Pa acu dobumiem vēro darāmo darbu sarakstu un nesaprot, kas to visu darīs. Mākoņu pelēkā debesmanna aiz loga arī nepalīdz. Tā tikai sola lietu un pat to solījumu nespēj izpildīt. Pirksti knibina pogas, ausu ļipiņas un vecas rētas, bet prāts kā pirmās rudens salnas ķerts laksts gluži šļaugans. Ārsts izrakstīja sauli, trīs krāsainas lapas un saujiņu zilu debešu, bet kur to visu lai ņem dienās, kad saulei atvaļinājums? 

Kāds vientuļš pelašķis ceļmalā mēģina man iestāstīt, ka ziema vēl aiz kalniem, bet es skaidri dzirdu virs galvas skaļos zosu atvadu saucienus un zinu, ka pelašķa baltie meli ir tikai ērtrs pašapmāns. Bērzi kautrīgi slēpj savas dzeltēt sākušās lapas, un kastaņas birdina adatainas asaras. Pieliecos un pielasu pilnas kabatas spīdīgo bumbuļu, lai būtu ko virpināt pirkstos ziemas vakaros, kad vārdi nekārtojas rindās. Uzmanīgi laipoju starp dažām krāsainām lapām, lai nesamītu. Drīz tādu būs vesels lērums, tad varēs nesaudzīgi bradāt. Prieks gan tikai par visu, kas pirmo reizi uzzied, iekrāsojas un atlido, bet labi, ka var katru gadu sākt no jauna. 

Kriminālromānu rakstnieki mazliet līdzinās algotiem slepkavām: gan vieniem, gan otriem maksā par cilvēku nogalināšanu. Jā, algotiem slepkavām noteikti maksā stipri vairāk, bet autori toties var paši izvēlēties, kuru nogalināt. Viņiem nav jāsmērē rokas un nav jāuztraucas, ka viņus pieķers. Autori paši noorganizē vainīgā noķeršanu un to iesēdina, bet dažos īpašos gadījumos pat palīdz sepkavam palikt nesodītam. To visu darot, autori var par to droši runāt ar ģimeni, draugiem, lūgt padomu līķa nobēdzināšanā un izkliegt jaunumus par slepkavību sociālajos tīklos, nebaidoties soda. Droši vien algotu slepkavu lauciņā darbojoties arī ir kādi plusi, bet es nevienu nepazīstu, tāpēc nevaru pasaukt uz interviju. 

Photo by cottonbro studio

Šodien rudeni varu sagaršot uz mēles un saost, lai gan lapas vēl zaļas un dzērves vēl tepat. Miegs klājas virsū kārtām vien kā Napaleona kūka; pat debesjums pārvilcis sev pāri pelēko māķoņdūnu segu. Īstais brīdis, kad brālim palasīt priekšā savas jaunākās nodaļas. Varu lasīt kamēr lielajā krūzē nav beigusies tēja, tad viņam jāķeras pie svētdienas darbiem. Lasu skaļi, laipojot starp drukas kļūdām un iestarpinot pa izlaistam vārdam. Pēkšņi dzirdu viņu iesmejamies vietā, kurā nemaz negaidīju. Brīdi apdomājies, viņš izstāsta savas domas un iebaksta visās tajās satura vietās, kur caurumus izlikos nemanām. Rudens drūmums cienīgi atkāpjas, un esmu gatava turpināt rakstīt.